Intervija NRA: Nevar ilgstoši paukoties ar mēslu čupu

“Sabiedrībā jau ilgu laiku ir kultivēta bezsistēma, kas izslēdz jelkādas konsekvences. Viss notiek uz dullo. Valstī valda haosa sajūta. Sabiedrība paģēr attīstību un paredzamu plānveidību, taču, tiklīdz kāds mēģina piedāvāt šādu sistēmu, sabiedrība to nepieņem”.– Sestdien Tautas partijas kongress. Ko sagaidāt?
– Kad pieņēmām lēmumu par kongresa sasaukšanu, mums šķita svarīgs jautājums: piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanās? Parasti šādu jautājumu izskata valde, taču šoreiz ir citādi, jo citkārt ir pietiekami daudz laika – šis jautājums ir izdiskutēts nodaļās. Tā kā šobrīd ir ārkārtas situācija ne tikai politikā vispār, bet arī mūsu partijā, nolēmām sasaukt kongresu. Laikā, kad notika diskusijas, parādījās arī TP jauniešu organizācijas (TPJO) priekšlikumi. Es esmu no tiem, kas uzskata, ka nākamajās – ārkārtas – Saeimas vēlēšanās Tautas partijai nav jāpiedalās, bet jaunieši pirms dažām nedēļām izdomāja, ka viņi, piesakot sevi kā partijas jaunatnes spārnu, varētu šajās vēlēšanās tomēr startēt. Taču pirms pāris dienām notika transformācija, un jaunieši izteica priekšlikumu ne tikai nestartēt partijai kopumā, bet arī to likvidēt. Pieņemu, ka par to ir domājuši arī nodaļu biedri, esmu par to dzirdējis arī no dažiem ilggadējiem partijas biedriem, arī dibinātājiem. Tomēr ir arī tādas nodaļas, kas kategoriski uzskata, ka Tautas partijai vēlēšanās jāstartē. Par to visu diskutēsim kongresā.

– Kā pats domājat? Varbūt tiešām pašlikvidēties? Partijas reitings šobrīd ir ļoti zems.

– Ja es būtu šo lēmumu pieņēmis, es arī pateiktu. Līdz sestdienai tomēr nonākšu līdz šai personiskajai attieksmei.

– Nosauciet, lūdzu, plusus un mīnusus partijas pašlikvidācijai.
– Tautas partijai ir bijis garš mūžs ar pietiekami labām sekmēm, esam augstu kāpuši, bet tie, kas augstu kāpj, arī zemu krīt. Ir sajūta, ka organizācijas atsevišķas saliņas ir atguvušās no šā kritiena, tomēr simtprocentīgas pārliecības nav. Ir daudz iepriecinošu lietu, piemēram, pēdējā pusgadā klāt nākuši daudzi jauni cilvēki, kuri uzskata, ka partijai ne tikai jāeksistē, bet arī aktīvi jādarbojas. Bet ir vesela virkne veco biedru, kas īsti nezina, ko darīt – iet prom, neiet? Varbūt gaida signālu no partijas vadības. Kongress dos skaidru atrisinājumu – vienu vai otru. Politiski vērtējot mūsu darbu Saeimā, jāteic, ka problēma bijusi ne jau mūsu piedāvājumā risināt Latvijas problēmas, bet gan tajā, ka šī Saeima darbojas veco niķu un stiķu robežās, proti, ir princips: neatbalstīt neko no opozīcijas priekšlikumiem. Labās idejas, kuras piesakām, faktiski nav īstenojamas Saeimas ietvaros, jo formāts, kuru mēs pārstāvam, nebauda uzticību. Tad kāda jēga darboties, ja tu redzi: laiks, kas nepieciešams, lai atsāktos uzticība, ir trīs, četri, pieci vai astoņi gadi? Izejot no tā, mūsu partijas formāts ir pabeigts, un veco struktūru noārdīšana dod augsni jauniem veidojumiem. Tomēr esmu pret to, ka, likvidējot veco, mums nākamajā dienā vajadzētu skriet jau ar jaunu karogu. Manuprāt, tad vajadzētu aiziet no politikas. Vieniem – lai pēc laika atgrieztos, citiem – lai neatgrieztos.

– Kā jūsu partijas situāciju ietekmēja prezidenta Zatlera lēmums?
– Ja nebūtu Zatlera lēmuma, mēs četros gados noteikti būtu atguvušies. Kopīgais fons, kā tiek vadīta valdība, neizlēmīgi muļļājoties, – tas dotu mums platformu, uz kuras atsperties, bet arī tas ir zudis, jo šīs valdības arī drīz vairs nebūs. Slikti jūtas arī mūsu vēlētāji, jo viņi, dzirdot, ka viens otrs TP biedrs grasās nebalotēties, jautā: par ko tad mums balsot? Tas ir jautājums, uz kuru būs jāatbild, ja TP likvidēsies. Nenodarbojoties ar liekulību un populismu, uzskatu, ka tiem, kas atlaisti šajā Saeimā, nevajadzētu katrā ziņā rauties pie varas nākamajā Saeimā.

– Atvainojiet, bet jau tagad notiek intensīva amatu dalīšana un koalīciju veidošana, kaut gan nedz šī Saeima ir atlaista, nedz jauna ievēlēta. Vienotība jau paziņo, ka valdībā būs tas un nebūs šis, kaut gan nav zināms, vai pati Vienotība būs Saeimā.
– Partijā cilvēki sanāk ne jau tikai tāpēc, lai kopīgi pasēdētu un papļāpātu, bet gan tāpēc, lai caur varas sasniegšanu realizētu savas partijas ideoloģiju. Taču mēs redzam, ka šajā situācijā mūsu partijas ideoloģija nav realizējama. Tāpēc viens no variantiem ir pašlikvidēties.

– KNAB uzskata, ka partijas likvidācija liecinātu par to, ka vēlaties izvairīties no nelikumīgi iegūto un pozitīvisma kampaņai iztērēto 1,03 miljonu latu atmaksas valsts budžetā.
– Patlaban notiek tiesvedība. Uzskatu, ka mūsu pusē ir pietiekami daudz argumentu. Ja partija tomēr izlemj startēt vēlēšanās, pie tā apvainojumu klāsta, kas tiek gāzts uz mūsu partiju un mūsu līderi, nekas nemainās – mūsu vēlētājs zina, par ko balsot, jo mūsu lozungi ir par saprātīgu politiku, par labēju politiku, par tautsaimniecības attīstību. Tiesvedība mums netraucē startēt. Komentārus par šo lietu nesniedz politiskie analītiķi, tos sniedz KNAB darbinieks Vilks, kam vairāk vajadzētu pievērsties tiešajam darbam, nevis politikas norišu komentēšanai, un Kažoka, kas visās lietās redz mūs kā visu nelaimju cēloni.

– Citēšu TP vecbiedru Andri Ārgali: «Ja tautai nav vajadzīga nacionāli konservatīva partija, ja vēlētājiem tuvāks ir sorosiešu populisms, jaunieši pareizi domā, ka TP jālikvidē.» Viņaprāt, TP no iekšienes nopietni grāva Džordža Sorosa stipendiāti Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks, bet no ārpuses – negatīvā preses attieksme. Kā to komentēsiet?
– Ārgaļa kungam patīk izaicinoši salīdzinājumi. Bet sava taisnība tur ir. Ja kaut ko pasaka Delna vai kāds cits Sorosa finansēts veidojums, tad tas automātiski ir neapstrīdams apgalvojums. TP ir daudzreiz dabūjusi pa galvu no Delnas. Bet tas ir dabiski: visvairāk dabū tas, kas visaugstāk galvu no ūdens izbāž. Nevalstiskās organizācijas, kuru finansētājus diez vai var uzskatīt par Latvijas patriotiem, nereti ir ar lielāku ietekmi uz cilvēku prātiem nekā politiskie analītiķi. Šie viedokļi lielākoties ir asociatīvi, un pret asociatīvu izteiksmes veidu faktiski nav iespēju kaut kā protestēt. Parasti tiek stāstītas pasakas, un tās labi iesēžas atmiņā, ja tās bieži atkārto.

– Prezidents Valdis Zatlers, nosaucot, viņaprāt, trīs oligarhus, minēja arī jūsu partijas līderi Andri Šķēli. Līdztekus tika deklarēta arī cīņa pret oligarhiem, no kuriem vienam pieminētajam – Aivara Lembergam – ir nenoliedzama ietekme Zaļo un zemnieku savienībā, kas savukārt ir vienos ratos ar Vienotību. Kā tad sanāk? Dombrovskis apliecina cīņu ar oligarhiem, bet sēž ar oligarha atbalstītājiem pie viena galda? Un kāpēc ēnā paliek pašas Vienotības oligarhi? Varbūt tie ir cita piegriezuma oligarhi – atšķirībā no Šķēles?
– Vienotības liekulība šeit ir acīm redzama. Tā, piemēram, finanšu ministrs Vilks, stāstīdams jūsu avīzei par «oligarhu ietekmi» – daudzskaitlī, runā tikai par Lembergu. Vai tad Lembergam – kā pasaku tēlam – ir trīs galvas? Un ko tad intervijā runā Vilks? Viņš stāsta, kā Lembergs aizstāv savas politiskās apvienības postulētos mērķus, piemēram, pensionāru intereses, bet nevis to, kā viņš aizstāv savas, piedodiet, oligarhiskās intereses. Jāteic, ka Vienotība tika glābta ar Zatlera lēmumu nr. 2. Neviens jau vairs nerunā par to, kādas drastiskas konsolidācijas tika veiktas, pateicoties Dombrovska valdībai, neviens nerunā par to, kā Vienotība strādājusi, bet mēs visi taču esam inteliģenti cilvēki un saprotam, ka tika atlaists tieši Vienotības vadītais parlaments. Un Āboltiņas kundzes karjeras augstākais punkts izčākst ar atlaišanu… Protams, ka Vienotība uzreiz saprata, kas jādara, proti, jākliedz: sitiet oligarhus! Un sabiedrība uz to pavilkās. Bet jājautā: cik ilgi sabiedrība turēsies uz šā āķa? Sabiedrība ilgtermiņā nav muļķe, un beigās taču tā sapratīs, kurš ir liekulis un melis. Vienotība ar vienu pusmutīti bļauj par oligarhu sišanu, bet ar otru pusmutīti kopīgi ar «oligarhu» lemj par darbiem koalīcijā.

– Jūs tā ironiski izsakāties. Vai tad mums nav oligarhu?
– Tas nosaukums «oligarhi» ir briesmīgi nodrillēts. Kaut kādi pasaku tēli… Ja mēģinām saprātīgi izskaidrot, tad oligarhi ir cilvēki, kas spēj ietekmēt politiku, paši nebūdami politikas sastāvdaļa. Tie, kas šobrīd nosaukti par oligarhiem, patiesībā ir visredzamākie cilvēki, no kuriem divi sēž parlamentā un politiku var ietekmēt tikai caur savu frakciju, kas atrodas opozīcijā. Protams, Lembergam ir vislielākā ietekme. Bet to visi zina! Tas nav nekas ārprātā kaitīgs, kas sagrauj šo valsti. Tas, ko Lembergs grib un panāk, tiek diskutēts nevis kaut kur pa kaktiem, bet gan koalīcijas padomes sēdēs un tā paša oligarhus noliedzošā Dombrovska klātbūtnē. Bet par tiem oligarhiem, kas, iespējams, slepus ietekmē politiku – teiksim, Stepanovs, Berķis, Belokoņs vai vēl kāds –, par tiem neviens nerunā. Un tie arī Zatleru nesatrauc. Tā ir liekulība un divkosība no prezidenta puses.

– Kāpēc, jūsuprāt, Zatlers rosināja Saeimas atlaišanu?
– Interpretāciju ir daudz. Iespējams, viņš gribēja paplašināt koalīciju ar Saskaņas centru, bet Āboltiņas kundze droši vien apgalvotu, ka neko tādu viņš nav teicis. Bet patiesais cēlonis, domāju, ir tāds, ka Zatleram sakrita tas, ko viņš jau sen gribēja izdarīt, proti, viņš gribēja aiziet kā uzvarētājs – vismaz ar reitingiem, ar to, ka viņa padomnieki, kas nekad nav strādājuši valsts pārvaldē, atbalstīja šādu soli. Tādi anarhistiskas ievirzes padomnieki… Ar to domāju Robertu Ķīli. Taču Zatlera lēmums nenoņēma savtīguma piegaršu, jo viņš neatsauca savu kandidatūru prezidenta amatam un paralēli tam ziņoja, ka tūlīt ir gatavs startēt politikā. Politiskas konsekvences Zatlera rīcībā nav: pirms mēneša viņš par parlamentu runāja pilnīgi ko citu, nebija arī nekādu oligarhu. Mēs paši pirmie pieteicām Zatleru kā kandidātu un paši pirmie viņu arī noņēmām, jo viņš, kas valsts stabilitāti visu laiku turēja rokās kā karogu, pēkšņi to paņēma un uz ceļgala pārlauza, iemetot katru daļu savā grāvī. Vai sabiedrība to saprot – nezinu. Šāds prezidenta lēmums absolūti neatbilst Satversmes garam.

– Un tomēr sabiedrības atbalsts šādam prezidenta solim bija un joprojām ir milzīgs.
– Sabiedrībā jau ilgu laiku ir kultivēta bezsistēma, kas izslēdz jelkādas konsekvences. Viss notiek uz dullo. Valstī valda haosa sajūta. Sabiedrība paģēr attīstību un paredzamu plānveidību, taču, tiklīdz kāds mēģina piedāvāt šādu sistēmu, sabiedrība to nepieņem. Tā ir akceptējusi dzīvošanu uz dullo. Un Zatlers ar savu rosinājumu atlaist parlamentu arī ir trāpījis šajā uz dullo dzīvošanas bezsistēmā. Ja cilvēki būtu raduši domāt par to, kas ir sistēmiski un ilglaicīgi un kas nav, nebūtu tik plaši pozitīvas reakcijas uz Zatlera lēmumu. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka šis lēmums ir ārpus jebkuras normālas loģikas.

– Kāds ir atbalsts Andrim Šķēlem nodaļās, kas ir ārpus Rīgas?
– Liels. Nekas viņu nav sakompromitējis pēc atgriešanās politikā 2009. gadā, tieši otrādi, viņš ir parādījis sevi kā izcili prasmīgu politiķi. Taču viņš jau ir pateicis, ka nekandidēs vēlēšanās. Un tas arī maina daudzu cilvēku izvēli: startēt vēlēšanās vai nē. Un kas ir tas līderu kopums, ko likt vēlēšanu listēs piecos apgabalos? Ar šo problēmu saskarsies ne tikai TP, bet arī Zatlera partija, ja tāda taps.

– Šobrīd Vidzemē veidojas reģionālā partija, kuru pārstāvēs tādi redzami Tautas partijas cilvēki – nu jau jāteic, ka bijušie – Vents Armands Krauklis, Nikolajs Stepanovs, Andrejs Ceļapīters un citi. Tas ir zaudējums Tautas partijai?
– Man patīk skaidra valoda. Korekti būtu izstāties no Tautas partijas, pirms veidot savējo. Taču Vidzemes partijas dibinātāji nav izstājušies no TP. Tomēr pati iniciatīva ir apsveicama: kad cilvēki reģionos zina, ka valstij pa lielam ir uzspļaut uz viņu rūpēm un lielākais glābiņš ir pašvaldība, potenciāls reģionu partijām tomēr ir. Iespējams, ka reģionu cilvēki gaidīja no vadības kādu signālu, taču Zatlera lēmums izjauca normālu jauncelsmes darbu partijā, kuras pamatideja tomēr vienmēr bijusi saprātīgas politikas veicināšana. Patiesība ir tā, ka saprātīgi politiku varēja būvēt tikai tāpēc, ka Dombrovska politika ir nesaprātīga, jo Vienotība nav izrādījusi saprātīgas politikas pazīmes. Vismaz Saeimas balsojumos tā neizrādīja saprātu, jo, lūk, ierosinājums nāca no TP. Šis bezsistēmiskums, ko piedāvā Latvijas valdība, ir krietni iebarots sabiedrībai, un Dombrovska mazie solīši viņam un viņa partijai ir ļoti izdevīgi: tādi trīs mēnešu nogrieznīši no vienas Starptautiskā valūtas fonda misijas līdz nākamajai… Sabiedrība ir pieradināta pie domas, ka nenoteiktība – tas ir pieņemami. Bet valdības piedāvājums gadam vai diviem uz priekšu – tāda nav. Jebkādas vīzijas trūkums taču stimulē cilvēku aizbraukšanu no valsts. Valdība arī nav pildījusi tos solījumus, ko tā devusi Valūtas fondam.

– Piemēram?
– Piemēram, fiskālās disciplīnas likums. Netika izstrādāti valsts kapitāla pārvaldes uzlabošanas priekšlikumi, ko Saeimai vajadzēja iesniegt šā gada martā. Laikus netika izstrādāta arī NĪN reforma, kurā lemšanu atdotu pašvaldībām. Kopumā nekādas strukturālas reformas tā arī nav veiktas.

– Bet ko šajā nenoteiktības situācijā ir izdarījusi vai vismaz mēģinājusi darīt jūsu frakcija?

– Aktīvi strādā demogrāfijas apakškomisija, ko vada Andris Šķēle. Uz komisiju atnāk cilvēki un redz, ka viņi ne tikai tiek uzklausīti, bet jūt, ka tur būs arī priekšlikumi Saeimas līmenī. Tajā pašā laikā ir Dombrovska kaut kāda demogrāfijas padome, kas pa visu šo laiku sanākusi tikai vienu reizi. Ja premjers neredz, kas notiek, ja faktiski jau paziņots, ka Latvijas iedzīvotāju skaits vairs nesasniedz pat divus miljonus cilvēku, tad… Vai no premjera ir dzirdēts kaut pušplēsts vārds par to, ka šī situācija ir traģiska? Arī no Valsts prezidenta nekas nav dzirdēts! No Vienotības un prezidenta dzirdam tikai par oligarhu sišanu, jo tas ir vienkāršāk. Daudzi runā, ka prezidentam neesot rīcības instrumentu. Domāju, ka ir gan, un tas ir viņa viedoklis. Taču aizejošais prezidents ir sācis būvēt savu politisko karjeru uz sarīdīšanu, uz pabradāšanos pa Satversmi un palēkāšanu pa parlamentu. Prezidents nav neko sakarīgu pateicis nedz par parlamentu, nedz par demogrāfisko situāciju Latvijā – Saeimai taču ir izšķiroša loma, lai tā kopā nāk un lemj, kam un kāpēc vajadzīgs finansējums, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju. Tāds aicinājums būtu prezidenta cienīgs. Prezidents taču ir sistēmiskuma pamats, un ar tādu reitingu, kāds viņam ir tagad, līdz cilvēkiem aizietu šis vēstījums. Bet nu jau par vēlu runāt. Viss ir beidzies. Būtu labi, ja sabiedrībai krīzes laikā būtu dota kāda cerība, taču turpinājās tikai ķīselis un gaudas par to, ka esam pakļauti Valūtas fondam. Visi, kas pirmajā gadā protestēja pret valdības ķīseliskumu, sen vairs neprotestē – ne LDDK, ne arodbiedrības, neviens. Jo visi saprot, ka nevar paukoties ar mēslu čupu – kā teica politikas klasiķis Mārcis Bendiks. Tu vari paukoties, bet tā tev neatbild. Un Latvijas valdība ir tieši tāda, ka visi pirms tam aktīvie paukotāji ir sapratuši: tur nav, ar ko paukoties, jo tā čupa visu absorbē.

– Atgriezīsimies pie Tautas partijas. Jūsu bijušais partijas biedrs Jānis Lagzdiņš apgalvo, ka TP ir sabrukusi.
– Nu, Lagzdiņš jau bija viens no tiem, kas brucināja partiju. Kad partijā vēl bija viņš un Dzintars Ābiķis, par to, ko viņi darīja TP frakcijā, viņi bija jāizslēdz no TP. Viņi abi bīdīja savu politiku, ienesa svešas vēsmas, balsoja, kā ienāca prātā. Frakcijas algoritmu sāka nojaukt Vaira Paegle, Lagzdiņš, Ābiķis. Bet ko Lagzdiņš kā partijas dibinātājs ir darījis, lai partija nesabruktu? Es nekaunos no tā, ko esmu darījis, būdams partijā. Lagzdiņš laikam kaunas. Viņš, būdams ārpus politikas, izsaka kaut kādus vērtējumus. Tad lai piesakās par politologu vai atzīstas, kurā partijā viņš iestājies.

– Tautas partija bija tā, kas ārpus politiskajiem spēkiem atrada Zatleru un ielika viņu Valsts prezidenta krēslā. Vai tagad nav jaušams tāds kā aizvainojums, sak, mēs tev šitā, bet tu mums tā?

– Šis notikums man nav personisks, jo tolaik Zatleru virzīja Šķēle, Kučinskis un citi, bet es vadīju Kuldīgu kā mērs. Bet, kopumā vērtējot, Latvijas politikā tas laikam ir normāli: sabradāt tos, kas tevi kaut kur ir virzījuši. Ja runājam par cilvēciskumu un džentlmeniskumu, man tas nav saprotams. Ja kāds mani būtu protežējis un es redzētu, ka šis cilvēks dara muļķības, es viņam to pateiktu uz aci, nevis nemitīgi publiski pazemotu. Savukārt Zatlers nepārtraukti ir spārdījis Tautas partiju publiskajā telpā, lai tikai kāds, nedod, die’s, neiedomātos, ka viņš kādam ir pateicību parādā. Politiski tas varbūt ir pareizi, taču cilvēciski – galīgi nepareizi, jo tas parāda, ka viņš var nodot jebkurā brīdī. Bet ne tikai tas vien izbrīna. Piemēram, frakcijas vadītājs Zatleram uzdevu jautājumu par Roberta Ķīļa – prezidenta padomnieka – izteikumiem par pensiju sistēmu, proti, par to, ka pensijas vietā valsts nodrošinās tikai nabadzības pabalstus un ka vispār notiks atteikšanās no pensiju sistēmas. Gribējām zināt prezidenta personisko redzējumu šajā jautājumā. Un Valdis Zatlers mums caur ziņu kanāliem atcirta, lai mēs neuzdodam tik daudz jautājumu, jo mēs paši esot vainīgi par pensiju sistēmas sabrukumu. Tad, kad Zatlers nodibinās partiju, tā būs normāla retorika, bet ne jau kā prezidentam atbildot uz frakcijas jautājumu. Ja Zatlers ir pieņēmis lēmumu dibināt partiju, lai viņš izbauda to kaujas lauku, kādu viņš pats ir radījis. Neviens vairs nepiecelsies kājās, kad viņš ienāks telpā. Pie tā būs jāpierod, jo politiķa maize būs daudz sūrāka.

NRA
Datums: 07.07.2011
Autors: Elita VEIDEMANE

This entry was posted in Intervijas. Bookmark the permalink.