Runa Tautas partijas 15.kongresā

Kolēģi, draugi, Tautas partijas biedri!

Šodiena ir izšķiroša lēmuma diena. Mums šodien ir iespēja šo lēmumu diskutēt un pieņemt. Šodienas kongresu mēs sākotnēji sasaucām, lai izlemtu vai startēsim Saeimas ārkārtas vēlēšanās. Un šo dažu nedēļu laikā esam diskutējuši trīs lēmumus: startēt, nestartēt, nestartēt un pārtraukt partijas darbību.Es gribētu cerēt, ka tie, kas joprojām aicina startēt, reāli novērtē esošo situāciju, un reāli novērtē arī to, ka pie šādas ārējās situācijas mēs varam Saeimā neiekļūt. Līdz ar to arī partijas reputācijas atjaunošanas stratēģijas galvenais darba instruments ir nereāls. Un šodienas lēmums ir jāpieņem, izejot no galvenā racionālā vadmotīva – ko šāda startēšana bez pozitīva rezultāta, ņemot vērā iepriekš teikto, var dot mūsu cilvēkiem un politiskajiem uzskatiem, kurus mēs aizstāvam, nākamajās pašvaldību vēlēšanās un Saeimas vēlēšanās 2014. gadā.

Es domāju, ka neko, tieši pretēji – tā var galīgi un neatgriezeniski izbeigt mūsu cilvēku iespējas un vēlēšanos nākamajās vēlēšanās startēt.

Ņemot vērā minēto, es atbalstu nepiedalīšanos šajās vēlēšanās.

Šādā gadījumā, tiem, kuri savukārt saka – nestartēsim, bet partiju saglabāsim, es aicinu padomāt, ko nozīmē nogaidīt līdz nākamajām vēlēšanām – saglabājot Tautas partiju tādā veidā un formā, kāda tā šobrīd ir.

Padomāt katram personīgi – vai viņš šajā gaidīšanā ir gatavs ieguldīt – savu konkrētu darbību, savu konkrētu finansējumu, un kādas savas un kopīgas konkrētas nākotnes vārdā tieši šajā konkrētajā Tautas partijas ietvarā viņš būtu gatavs to darīt.

Mums ir bijis veiksmīgs un ražens laiks esot kopā tieši šajā veidolā un formātā, bet kalpošana labai pagātnei un tās inercei nav tas kādēļ būtu jāsaglabā mūsu partija.

Organizācija, tās forma un veidols, ieradumi, darbības modelis, ir ietvars cilvēkiem un to idejām. Ja šis ietvars kļūst par akmeni pie kājām gan cilvēkiem, gan idejām, tad mūsu pašu rokās ir lēmums no šī akmens atbrīvoties.

Mūsu, mūsu cilvēku uzdevums ir gatavoties veiksmīgām nākamajām – pašvaldību vēlēšanām un pēc tam – Saeimas vēlēšanām. Līdz tam katram uzkrājot pozitīvu darbu bagāžu, uzturot vai atjaunojot visu līmeņu līderu personīgās reputācijas ar atbilstošiem darbiem un rezultātiem.

Veidojot sadarbības tīklu, kuru vieno kopīga ideoloģija, kas izriet un attīstās no mūsu līdzšinējās labēji konservatīvās ideoloģijas un kas spēj ģenerēt Latvijas sabiedrībai tik vajadzīgo SAPRĀTĪGO POLITIKU. Politiku, kas spēs piesaistīt kopīgai ideoloģijai pilnīgi jaunus cilvēkus, bet vienlaicīgi arī attiecīgos sabiedrības lokos – atpazīstamus cilvēkus ar labu reputāciju.

Politiku, kas spēs vienot pietiekami lielu daļu sabiedrības, nevis turpināt līdzšinējās tradīcijas, kuru pamatā ir sabiedrības polarizēšana uz personīgu politisko ambīciju bāzes. Lai to varētu izdarīt, esošais mūsu cilvēku un ideju politiskais ietvars – Tautas partija, vairs neder.

Nestartēšana šajās un tieši šādās ārkārtas vēlēšanās ir loģiska un likumsakarīga un tās izriet arī partijas darba pārtraukšana tās esošajā veidolā. Ir nepieciešams nevis atjaunots, bet pilnīgi jauns ietvars aktīvu, atpazīstamu un saprātīgu politiku atbalstošu cilvēku pieaicināšanai, komandas fundamentālai atjaunošanai un paplašināšanai.

Cīņa pēc cīņas, aizstāvot esošo ietvaru, bet zaudējot cilvēkus un ļaujot diskredidēt mūsu ideoloģiju dotajā situācijā, manuprāt, nav tās saprātīgās politikas piemērs, kuru paši esam piedāvājuši realizēt mūsu iepriekšējā kongresā.

Partijas turpmākā eksistence būtu attaisnojama tikai tad, ja tā dotu jaunas iespējas tās cilvēkiem, šo cilvēku kopīgi ģenerētajām idejām, un dotu iespējas šīs idejas realizēt mūsu valsts labā. Ja tā visa nav un nav iespējams to izdarīt esošajā formātā tuvāko gadu laikā, tad eksistence vienkārši kopā būšanas pēc ir bezjēdzīga.

Bezjēdzīga tādēļ, ka nav nekādu pazīmju, ka šādā situācijā sāksies kādas jaunas iekšējas enerģiskas un rezultatīvas kustības pašā partijā, kuru rezultātā varēsim īstenot visu pieminēto.

Aviācijas teorijā un praksē ir zināms, ka pat vislielākais pasažieru gaisa kuģis pat pie pilnīgas visu dzinēju apstāšanās ir nosēdināms pie dažiem nosacījumiem – planējamās distances robežās ir jābūt lidlaukam, vadības komandai ir jābūt izlēmīgai, pieredzējušai un profesionālai, laika apstākļiem ciešamiem, un jā, arī pasažieriem nebūtu vēlams krist panikā. Ir gan vēl viens nosacījums – pilotu komandai ir jābūt pārliecībai par to, ka visi dzinēji tiešām ir apstājušies un nav nekādas iespējas tos no jauna iedarbināt.

Jo mēģināt bezcerīgi iedarbināt dzinējus, nevis koncentrēties uz to, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu un pareizi novadītu lidmašīnu pa planējuma trajektoriju līdz lidlaukam, nozīmē palielināt katastrofas risku neskaitāmas reizes. Veiksmes atslēga šādā gadījumā ir kapteiņa izšķirošais lēmums pareizajā brīdī.

Un ne vēlāk par to augstuma punktu, no kura ir iespējams tikt līdz konkrētai nolaišanās vietai. Šādam gadījumam ir piemērs – pirms pāris gadiem Ņujorkā Hudzonas upē tika nosēdināts Airbus 320 aviolaineris, kuram pēc sadursmes ar Kanādas zosu baru no ierindas izgāja abi dzinēji. Visi pasažieri un apkalpe, kopā 150 cilvēki, izdzīvo.

Tā nebija tikai laimīga nejaušība, kā varētu domāt nezinātājs, bet loģisku notikumu virkne, kuros tieši kapteinis pieņēma pareizos lēmumus, ņemot vērā savu ilggadīgo pieredzi un zināšanas. Neskatoties uz lidlauka dispečera norādījumiem veikt nosēšanos lidlaukā, viņam pietika ar trīs minūtēm, lai saprastu, ka planējuma trajektorija no attiecīgā augstuma punkta ir par īsu, lai tiktu līdz norādītajam nolaišanās skrejceļam.

Viņš pieņēma lēmumu nosēsties vienīgajā iespējamajā vietā, kuru šīs aviolainera ātrums, konstrukcija, masa un no tā izrietošā trajektorija pieļāva, tas ir Hudzonas upē pašā Ņujorkas centrā. Kapteini apbalvoja, bet par šo to publiski nerunāja. Viņš, pieņemot pareizo un izšķirošo lēmumu bija izdarījis arī būtisku pārkāpumu – nebija klausījis lidostas dispečeri. Jo viņš labi zināja, ka,  paklausot dispečerim, notiks katastrofa. Kapteinis, pieņemot, šo tiešām pareizo lēmumu, nevis klausot citus, kopā ar komandu izdarīja galveno – viņi izglāba visus, pilnīgi visus cilvēkus. Neizglāba, protams lidmašīnu, ar kuru vairs lidot nevarēja.

Domāju, ka esat sapratuši šo salīdzinājumu. Nesaprotot, ka dzinēju vilcējspēks nav atjaunojams, inerces dēļ var likties, ka mēs vēl varam šodien nepieņemt izšķirošo lēmumu, turpināt esošajā formātā nokļūt līdz nākamajam galamērķim. Un tā ir fatāla kļūda, kas neļauj pieņemt pareizo lēmumu. Inercei dzīvē ir arī cita nozīme – tā ir vēlme turpināt dzīvot esošajā formātā, cerot, ka situācija pāries pati no sevis, tā teikt kaut kā uzsūksies. Mūsu gadījums tāds nav. Nekas te pats no sevis nepāries, neuzsūksies, neuzlabosies.Mēs esam situācijā, kurā lidojuma kapteinis un komanda ir pieņēmusi lēmumu – nemēģināt bezcerīgi iedarbināt dzinējus, bet veiksmīgi noplanēt līdz tuvākajam lidlaukam. Un izglābt visus cilvēkus. Vienīgais mans aicinājums – uzticēties un atbalstīt šo lēmumu. Ja kādam vēl liekas, ka dzinēji strādā, tad varu droši apgalvot, ka viņš maldās. Tā ir tikai lidojuma inerce.

Mēs varam saglabāt mūsu cilvēkus un idejas, ja mēs „nosēdīsimies“ veiksmīgi, šodien pieņemot lēmumu par partijas darba izbeigšanu. Jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka to izdarot, daudzi no mums tomēr nebaidīsies „lidot“ atkal, ar jaunu komandu, jaunā ietvarā un ar jaunu, skaidru galamērķi.

Tieši to es novēlu katram atsevišķi un mums visiem kopā – redzēt savu nākotni politikā – vietējā vai nacionālā līmenī, gribu un spēju saglabāt un attīstīt to ideoloģisko platformu, kas būs pēctecīga mūsu kopīgajam pirmajam Tautas partijas manifestam, un nepaļauties kārdinājumam īstermiņa ieguvuma vārdā doties pie citām partijām, kuru ideoloģija ir pilnīgi citāda.

Esiet atbildīgi un esiet drosmīgi, šodien atbalstot valdes pieņemto lēmumu par partijas darbības izbeigšanu. 

Esam dzirdējuši viedokļus no atsevišķām nodaļām, ka mums ir jāstartē. Jāstartē, lai mēs pārbaudītu sevi ar kārtējo kauju, un, pat, ja mēs Saeimā neiekļūtu, tad redzētu, cik vēlētāju joprojām tic mūsu piedāvātajai politikai.Kāpēc es neesmu šādas taktikas piekritējs?
Maija beigas un jūnijs politiskajiem konkurentiem un atsevišķiem medijiem ir pagājis, lai mūsu partijai piekarināto oligarhu partijas „birku“ piestiprinātu stingri un neatgriezeniski.
Ja piedalīsimies vēlēšanās, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visu to spēku, kas būtu jāvelta sava piedāvājuma un saprātīgas politikas izklāstīšanai, galvenie pretendenti uz Saeimas krēsliem veltīs mūsu, kā oligarhu partijas un tās pārstāvju apkarošanai.
Ņemot vērā kopējo fonu, kuru ļoti labi raksturoja partijas priekšsēdētājs, ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu piedalīšanās būtiski atvieglos primitīvo kampaņošanu mūsu konkurentiem.
Viņiem būs daudz vieglāk, bet ne mums.
Nevaru iedomāties, ka vēlētājus interesēs mūsu politiskās idejas un mērķi, mūsu programma.
Vēl vairāk, mūsu piedalīšanās no pretinieka puses tiks izmantota pilnīgai saprātīgas politikas piedāvājuma diskreditēšanai kopā ar tās nesējiem.Tos cilvēkus, kuri saka, ka tik un tā ir jāpiedalās, es aicinu šo piedalīšanos iztēloties praktiski – ņemot vērā, ka reklāmas kampaņai centrālajos medijos nebūtu ne milzu līdzekļu, ne laika, es aicinu izvērtēt, vai katram, kas saka, ka jāstartē, būs vēlēšanās katrā attiecīgajā reģionā personīgi kandidēt un personīgi piedalīties kampaņā, personīgi runāt ar vēlētājiem, personīgi taisnoties par oligarhismu tiešās tikšanās laikā ar vēlētājiem stundas vai pusotras garumā, gandrīz katru dienu, visas kampaņas garumā. Un iedomāties, kā būs, ja nevis būs jāskatās, kā citi to dara, bet katram tas būs jādara pašam. Uzsveru – pašam.

Es un arī citi, kuri kandidēja pagājušajā gadā, to ir darījuši, kad kopējais kampaņas fons ne tuvu nebija tik slikts un neizdevīgs mums kā šobrīd. Mums izdevās iekļūt parlamentā. Tas mums deva iespēju marta kongresā nospraust partijas ideoloģijas un kopējas atjaunošanas mērķi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums tas būtu izdevies līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet 28. maija lēmums šo stratēģiju ir padarījis par neiespējamu.
Mums šodien atkal jāatgriežas kampaņas sākumpunktā, tikai ar daudz neizdevīgākiem, pilnīgi kritiskiem ārējiem nosacījumiem.

Savukārt, mums nepiedaloties, visi pārējie pretendenti būs spiesti runāt ar vēlētājiem nevis par oligarhu apkarošanu, bet par patiesajām problēmām, kuras jārisina Latvijā.
Mums nepiedaloties, pretendenti uz Saeimas krēsliem būs spiesti atgriezties pie reālās darba kārtības, kura sabiedrībai ir aizmirsusies 28. maija radītā lēmuma eiforijā.
Atbildīga izvēle no mūsu puses ir – nepiedalīties un ļaut tiem, kas šodien raujas pie varas ar tukšiem un primitīviem lozungiem, sasniegt savu pamatmērķi – būt Saeimā.  Un varbūt tad sabiedrībai daudzas lietas taps skaidrākas nekā šobrīd.
Līdz ar to, uzskatu, ka mūsu nepiedalīšanās dos valstij reālu labumu, jo piespiedīs Saeimā iekļūt gribošos strādāt pie reālām programmām un tādu solījumu apjoma, kuru nāksies arī pildīt.

Protams, mums neesot, Saeimā nākamos trīs gadus iztrūks labēji konservatīvi domājoša spēka, jo visi galvenie pretendenti ir vai nu kreisi vai centriski kreisi domājoši, vai vienkārši populisti.
Bet jāatzīmē,  ka arī skatoties šodienas realitātē, mūsu labējā politika pašreizējā Saeimā tā arī paliek tikai mūsu dažu deputātu politika, kuru,
neskatoties uz aktīvo darbu, sasniegumiem atsevišķu likumu sakarā,
mēs kopumā kā opozīcija Saeimā realizēt nevaram.
Tomēr, kā jau teicu, darbs Saeimā bija mūsu partijas atjaunošanas stratēģijas sastāvdaļa. Šodien var teikt, ka tas ir beidzies.

Es gribētu cerēt, ka tie, kas joprojām aicina startēt, reāli novērtē esošo situāciju, un reāli novērtē arī to, ka pie šādas ārējās situācijas mēs varam Saeimā neiekļūt. Līdz ar to arī partijas reputācijas atjaunošanas stratēģijas galvenais darba instruments ir nereāls.
Un šodienas lēmums ir jāpieņem, izejot no galvenā racionālā vadmotīva – ko šāda startēšana bez pozitīva rezultāta, ņemot vērā iepriekš teikto, var dot mūsu cilvēkiem un politiskajiem uzskatiem, kurus mēs aizstāvam, nākamajās pašvaldību vēlēšanās un Saeimas vēlēšanās 2014. gadā.
Es domāju, ka neko, tieši pretēji – tā var galīgi un neatgriezeniski izbeigt mūsu cilvēku iespējas un vēlēšanos nākamajās vēlēšanās startēt.

Ņemot vērā minēto, es atbalstu nepiedalīšanos šajās vēlēšanās.

Šādā gadījumā, tiem, kuri savukārt saka – nestartēsim, bet partiju saglabāsim, es aicinu padomāt, ko nozīmē nogaidīt līdz nākamajām vēlēšanām – saglabājot Tautas partiju tādā veidā un formā, kāda tā šobrīd ir.
Padomāt katram personīgi – vai viņš šajā gaidīšanā ir gatavs ieguldīt -
savu konkrētu darbību,
savu konkrētu finansējumu, un
kādas savas un kopīgas konkrētas nākotnes vārdā tieši šajā konkrētajā Tautas partijas ietvarā viņš būtu gatavs to darīt.

Mums ir bijis veiksmīgs un ražens laiks esot kopā tieši šajā veidolā un formātā, bet
kalpošana labai pagātnei un tās inercei nav tas kādēļ būtu jāsaglabā mūsu partija.

Organizācija, tās forma un veidols, ieradumi, darbības modelis, ir ietvars cilvēkiem un to idejām. Ja šis ietvars kļūst par akmeni pie kājām gan cilvēkiem, gan idejām, tad mūsu pašu rokās ir lēmums no šī akmens atbrīvoties.

Mūsu, mūsu cilvēku uzdevums ir gatavoties veiksmīgām nākamajām – pašvaldību vēlēšanām un pēc tam – Saeimas vēlēšanām.
Līdz tam katram uzkrājot pozitīvu darbu bagāžu, uzturot vai atjaunojot visu līmeņu līderu personīgās reputācijas ar atbilstošiem darbiem un rezultātiem.
Veidojot sadarbības tīklu, kuru vieno kopīga ideoloģija, kas izriet un attīstās no mūsu līdzšinējās labēji konservatīvās ideoloģijas un kas spēj ģenerēt Latvijas sabiedrībai tik vajadzīgo SAPRĀTĪGO POLITIKU.
Politiku, kas spēs piesaistīt kopīgai ideoloģijai pilnīgi jaunus cilvēkus, bet vienlaicīgi arī attiecīgos sabiedrības lokos – atpazīstamus cilvēkus ar labu reputāciju.
Politiku, kas spēs vienot pietiekami lielu daļu sabiedrības, nevis turpināt līdzšinējās tradīcijas, kuru pamatā ir sabiedrības polarizēšana uz personīgu politisko ambīciju bāzes.
Lai to varētu izdarīt, esošais mūsu cilvēku un ideju politiskais ietvars – Tautas partija, vairs neder.
Nestartēšana šajās un tieši šādās ārkārtas vēlēšanās ir loģiska un likumsakarīga un tās izriet arī partijas darba pārtraukšana tās esošajā veidolā.
Ir nepieciešams nevis atjaunots, bet pilnīgi jauns ietvars aktīvu, atpazīstamu un saprātīgu politiku atbalstošu cilvēku pieaicināšanai, komandas fundamentālai atjaunošanai un paplašināšanai.
Cīņa pēc cīņas, aizstāvot esošo ietvaro, bet zaudējot cilvēkus un ļaujot diskredidēt mūsu ideoloģiju dotajā situācijā, manuprāt, nav tās saprātīgās politikas piemērs, kuru paši esam piedāvājuši realizēt mūsu iepriekšējā kongresā.
Partijas turpmākā eksistence būtu attaisnojama tikai tad, ja tā dotu jaunas iespējas tās cilvēkiem, šo cilvēku kopīgi ģenerētajām idejām, un dotu iespējas šīs idejas realizēt mūsu valsts labā.
Ja tā visa nav un nav iespējams to izdarīt esošajā formātā tuvāko gadu laikā, tad eksistence vienkārši kopā būšanas pēc ir bezjēdzīga.
Bezjēdzīga tādēļ, ka nav nekādu pazīmju, ka šādā situācijā sāksies kādas jaunas iekšējas enerģiskas un rezultatīvas kustības pašā partijā, kuru rezultātā varēsim īstenot visu pieminēto.

Aviācijas teorijā un praksē ir zināms, ka pat vislielākais pasažieru gaisa kuģis pat pie pilnīgas visu dzinēju apstāšanās ir nosēdināms pie dažiem nosacījumiem – planējamās distances robežās ir jābūt lidlaukam, vadības komandai ir jābūt izlēmīgai, pieredzējušai un profesionālai, laika apstākļiem ciešamiem, un jā, arī pasažieriem nebūtu vēlams krist panikā. Ir gan vēl viens nosacījums – pilotu komandai ir jābūt pārliecībai par to, ka visi dzinēji tiešām ir apstājušies un nav nekādas iespējas tos no jauna iedarbināt.
Jo mēģināt bezcerīgi iedarbināt dzinējus, nevis koncentrēties uz to, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu un pareizi novadītu lidmašīnu pa planējuma trajektoriju līdz lidlaukam,
nozīmē palielināt katastrofas risku neskaitāmas reizes.
Veiksmes atslēga šādā gadījumā ir kapteiņa izšķirošais lēmums pareizajā brīdī.
Un ne vēlāk par to augstuma punktu, no kura ir iespējams tikt līdz konkrētai nolaišanās vietai.
Šādam gadījumam ir piemērs – pirms pāris gadiem Ņujorkā Hudzonas upē tika nosēdināts Airbus 320 aviolaineris, kuram pēc sadursmes ar Kanādas zosu baru no ierindas izgāja abi dzinēji.
Visi pasažieri un apkalpe, kopā 150 cilvēki, izdzīvo.
Tā nebija tikai laimīga nejaušība, kā varētu domāt nezinātājs, bet loģisku notikumu virkne, kuros tieši kapteinis pieņēma pareizos lēmumus, ņemot vērā savu ilggadīgo pieredzi un zināšanas. Neskatoties uz lidlauka dispečera norādījumiem veikt nosēšanos lidlaukā, viņam pietika ar trīs minūtēm, lai saprastu, ka planējuma trajektorija no attiecīgā augstuma punkta ir par īsu, lai tiktu līdz norādītajam nolaišanās skrejceļam.
Viņš pieņēma lēmumu nosēsties vienīgajā iespējamajā vietā, kuru šīs aviolainera ātrums, konstrukcija, masa un no tā izrietošā trajektorija pieļāva, tas ir Hudzonas upē pašā Ņujorkas centrā.
Kapteini apbalvoja, bet par šo to publiski nerunāja. Viņš, pieņemot pareizo un izšķirošo lēmumu bija izdarījis arī būtisku pārkāpumu – nebija klausījis lidostas dispečeri. Jo viņš labi zināja, ka,  paklausot dispečerim, notiks katastrofa. Kapteinis, pieņemot, šo tiešām pareizo lēmumu, nevis klausot citus, kopā ar komandu izdarīja galveno – viņi izglāba visus, pilnīgi visus cilvēkus. Neizglāba, protams lidmašīnu, ar kuru vairs lidot nevarēja.

Domāju, ka esat sapratuši šo salīdzinājumu.
Nesaprotot, ka dzinēju vilcējspēks nav atjaunojams, inerces dēļ var likties, ka mēs vēl varam šodien nepieņemt izšķirošo lēmumu, turpināt esošajā formātā nokļūt līdz nākamajam galamērķim.
Un tā ir fatāla kļūda, kas neļauj pieņemt pareizo lēmumu.

Inercei dzīvē ir arī cita nozīme – tā ir vēlme turpināt dzīvot esošajā formātā, cerot, ka situācija pāries pati no sevis, tā teikt kaut kā uzsūksies.
Mūsu gadījums tāds nav. Nekas te pats no sevis nepāries, neuzsūksies, neuzlabosies.

Mēs esam situācijā, kurā lidojuma kapeinis un komanda ir pieņēmusi lēmumu – nemēģināt bezcerīgi iedarbināt dzinējus, bet veiksmīgi noplanēt līdz tuvākajam lidlaukam.
Un izglābt visus cilvēkus.
Vienīgais mans aicinājums – uzticēties un atbalstīt šo lēmumu.
Ja kādam vēl liekas, ka dzinēji strādā, tad varu droši apgalvot, ka viņš maldās. Tā ir tikai lidojuma inerce.
Mēs varam saglabāt mūsu cilvēkus un idejas, ja mēs „nosēdīsimies“ veiksmīgi, šodien pieņemot lēmumu par partijas darba izbeigšanu.
Jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka to izdarot, daudzi no mums tomēr nebaidīsies „lidot“ atkal, ar jaunu komandu, jaunā ietvarā un ar jaunu, skaidru galamērķi.

Tieši to es novēlu katram atsevišķi un mums visiem kopā –
redzēt savu nākotni politikā – vietējā vai nacionālā līmenī,
gribu un spēju saglabāt un attīstīt to ideoloģisko platformu, kas būs pēctecīga mūsu kopīgajam pirmajam Tautas partijas manifestam,
un nepaļauties kārdinājumam īstermiņa ieguvuma vārdā doties pie citām partijām, kuru ideoloģija ir pilnīgi citāda.

Esiet atbildīgi un esiet drosmīgi, šodien atbalstot valdes pieņemto lēmumu par partijas darbības izbeigšanu.

 

Seko mums!

Twitter Facebook Draugiem Youtube Flickr

Šodien

Bērtulis, Boļeslavs

Nedēļas citāts

TPJO: “Ja Saeima tiek atlaista, tad atlaistās Saeimas deputāti nevar startēt vēlēšanās”
This entry was posted in Arhīvs and tagged , . Bookmark the permalink.