Populisms un liberālisms šobrīd ir pieprasītāki

Par to, kāpēc neizdzīvoja Tautas partija (TP), vai tās vieta paliks tukša, kā arī par konservatīvās politikas nepieciešamību Latvijā intervija ar eksministru, tagad konservatīvu ideju institūta Populares Latvija dibinātāju Edgaru Zalānu.

– Ar ko pašlaik nodarbojaties?
– Esmu vecākais konsultants SIA Lauku izaugsmes grupa, konsultēju plānošanas, arhitektūras, objektu infrastruktūras jautājumos tos, kam interesē investēt laukos.

– Vasarā TP kongress lēma par partijas likvidāciju. Ja nebūtu KNAB prasības par vairāk nekā miljona latu atmaksu, tā vēl pastāvētu?
– Maz ticams. Vasarā sakrita daudzi apstākļi. Nestartēšana Saeimas ārkārtas vēlēšanās izrietēja no tā, ka mēs savu politisko nākotni saistībā ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem darbiem nesaistījām. Daudzi teica, kāpēc nevarējām, piemēram, kā Tautas partija Spānijā astoņus gadus nosēdēt opozīcijā un tad atgriezties. Latvijā, neesot parlamentā, tas ir ļoti sarežģīti.

– TP arī bija daudz cilvēku reģionos. Kas pielika punktu?
– Redzēju, ka daudziem pietiekami atpazīstamiem pašvaldību vadītājiem, cilvēkiem viņiem apkārt nav vēlēšanās būt partijā, kas atrodas ilgstošā opozīcijā, izņemot varbūt dažus. Bija sajūta, ka cilvēki mēģina nākamajām vēlēšanām meklēt citas platformas. TP vajadzēja atrast ceļu, kā transformēties vai nu par reģionu partiju, vai par partiju, kas maina uzsvarus, vai arī izbeigt darbību un nogaidīt, jo šis laiks nav labvēlīgs TP sākotnēji pieteiktajai konservatīvajai politikai. Populisms un arī liberālisms šobrīd sabiedrībā ir daudz ejošāki vai vieglāk pārdodami. Vēl viens svarīgs faktors: TP līderu kopums vairs nebija tik apjomīgs, lai četrus gadus atrastos aktīvā opozīcijā ārpus parlamenta, šis TP sastāvs nevarēja to nodrošināt.

– Andra Šķēles faktors? Jo īpaši kontekstā ar cīņu pret oligarhiem?
– Pret šādiem, daļēji mītiskiem ārējiem faktoriem ir ļoti grūti cīnīties, Latvijā pat neiespējami mainīt šo sabiedrības uztveri pret atslēgas līderiem, pret Andri Šķēli. Neraugoties uz presē rakstīto, kad Šķēle atgriezās, bija kādi 8–12%, kam viņš bija līderis, bet arī šis reitings dila. Ja tas vairs nav virs 5%, partijai jāmeklē cits līderis. Ja partijai kopumā nav pietiekami augsts reitings, tad ar līderi var izvilkt, bet tik īsā laikā, līdz 11. Saeimas vēlēšanām, tas nebija izdarāms.

– Kādēļ reģionu cilvēki tik brīvi peld pa partijām? Ideoloģiju trūkums, vara piedāvā vairāk resursu, investīcijas, vēlētāju balsošana par sejām?
– Jautājumā jau ir atbildes. Jā, pirmām kārtām pieprasījums pēc jaunām sejām. Latvijas politikas apskatnieki un mediji ir iedvesuši jauno seju kultu politikā, tas nekas, ka no politikas neko nesaprot, nav pieredzes, bet viņam ir daudz entuziasma, pietiekami revolucionārs. Konservatīva ideoloģija redz pieredzējušus politiķus politikā, pat, ja viņi ir kļūdījušies, bet viņi ir pieņēmuši lēmumus, kas, viņuprāt, ir bijuši sabiedrībai noderīgi ilgtermiņā, ja arī ne populāri īstermiņā. Uz šā fona vietējiem pašvaldību vadītājiem arī radās sajūta – vai tad centrs nevar dabūt kādas jaunas sejas!

– Cik spēcīgas nacionālajā līmenī var būt reģionālās partijas, kāda to politiskā nākotne var izvērsties? Tām pietiks ar vietējām pašvaldībām, vai tās var pretendēt arī uz nacionālā līmeņa varu pašas?
– Prognozēju, ka visdrīzāk nebūs lielu reģionālu veidojumu, jo Latvijā nav izveidojusies izpratne par reģionu kā par politiski darboties spējīgu kopumu. Vairāk katra pilsēta vai katrs jaudīgais novads cīnās pats par sevi. Pēc reģionālas politikas nav īsti pieprasījuma, jo reģionam nav nekādas lemtspējas par kaut ko nopietnu. Kamēr nav lemtspējas, nav jēgas politikai. Ja būtu piepildījusies mana ideja par Eiropas naudas sadalīšanu četriem Latvijas reģioniem plus Rīgai, tad būtu interese.

– Kopā ar bijušo TP politiķi, tagad Latvijas vēstnieku NATO Māri Riekstiņu esat izveidojis konservatīvo ideju institūtu Populares Latvija. Ko un kādā veidā ar to gribat panākt?
– Lai kaut kad nonāktu līdz jaunai partijai vai veiksmīgam politiskam veidojumam, ir jāatgriežas pie vērtībām, kuras partija, vēlētāji var saprast kā savējās. Laikā, kad katra partija pirms vēlēšanām turpina solīt to, ko konsekventi nepilda pēc tām, ir labi, esot nost no aktīvās politikas, veselīgi paskatīties uz lietām, tās skaidrot no konservatīva uzskata viedokļa. Februārī prezentēsim socioloģisku aptauju Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskajiem uzskatiem. Latvietis personiskajā dzīvē tomēr ir vairāk konservatīvi domājošs, viņš nav ne revolucionārs, ne radikāli liberāls, ne sociāldemokrāts, bet kāpēc viņš ievēl partijas, kas nav konservatīvas, kas ir vairāk kreisas vai liberālkreisas? Latvijas iedzīvotājs, no vienas puses, grib maksāt mazus nodokļus, kas ir konservatīva pozīcija, tajā pašā laikā viņš grib, lai viņam veselības aprūpe ir pilnīgi par velti. Bet tas neiet kopā! Kā tam ir jāiet kopā, Latvijas politika nav atbildējusi.

– Zemi nodokļi, maksimāli daudz funkciju privātajiem – daudz kas atbilstu arī liberālai ekonomiskai politikai. Vai tiešām konservatīvo politiku attiecināsiet tikai uz morālām lietām, ne ekonomiku, vai vairāk nav runas vienkārši par labēju politiku?
– Liberāla labēja politika, piemēram, uzskata, ka nekādai regulācijai nav jābūt, maksimāli nav jāiejaucas, indivīda brīvība, katra cilvēka ekonomiskā brīvība stāv pāri sabiedrības interesēm. Konservatīva politika uzskata, ka valstī tomēr ir nepieciešama politiska iejaukšanās, kad tirgus ekonomika sāk prevalēt pār kādām sabiedrības interesēm, kad tirgus ekonomikā notiekošais ilgtermiņā dara ne pārāk labas lietas sabiedrībai. Valdība ilgstoši īstenoja liberālu politiku attiecībā pret bankām, nemēģināja ierobežot kreditēšanu, kā būtu jādara saskaņā ar konservatīvu politiku – turēt zemu budžeta deficītu ne tikai Valsts kasē, bet arī privātajā kreditēšanā.

– Kādas, no ideoloģiskā viedokļa raugoties, bijušas pēdējās trīs Valda Dombrovska valdības?
– Šis ir politiskas neizlēmības laiks. Izlēmība parādās vai nu tikai tur, kur ir konkrētas lietas, kā vilcienu iepirkuma konkursā, airBaltic, kad ilgi nevar izlemt, un tad pēkšņi vienā brīdī rodas sabiedrībai nesaprotami lēmumi, bet Vienotībai un partneriem iekšēji saprotami lēmumi. To nevar uzskatīt par konservatīvu politiku.

Tiek pārdots arī populisms, kaut vai lēmumi par atklāto balsošanu Saeimā. Domāju, klusībā daudzi no Vienotības nedomā, ka tas ir pareizi, bet, tā kā tautai tiek iestāstīts, ka tas ir pareizi un populāri, tā runā visādi apskatnieki, Iveta Kažoka un līdzīgie, tad, protams, tam tā jānotiek! Politiski ir tāds liberāldemokrātisms.

No ekonomikas viedokļa – par konservatīvu politiku var uzskatīt virzīšanos uz mazu budžeta deficītu, kas ir pareizi, bet nav pareizi tas, ka valsts vienlaikus neko nedara, lai samazinātu birokrātiju, lēmumu pieņemšanas ilgumu. Nevaru par konservatīvismu uzskatīt to, ka cilvēkiem vienkārši samazina algas, par 30% lineāri nogriež, nevis pārstrukturē sistēmu, iespējams, arī atlaižot cilvēkus, bet nevis vienkārši griežot, arī nolīdzinot algas lielo uzņēmumu vadītājiem neatkarīgi no tā, cik lielu uzņēmumu viņš vada, kāda ir viņa atbildība un rezultāti. Nekādas strukturālas reformas nav notikušas.

– Tiesiskuma un reformu koalīcija ir pilnībā neatbilstošs apzīmējums?
– Reforma reformas pēc nav konservatīvs un jēdzīgs piegājiens. Tām jābūt pragmatiskām, būtiski izvērtējot pieredzi un nonākot pie rezultāta, kas dod reālu ietaupījumu, lēmumu pieņemšanas paātrinājumu vai citu uzlabojumu. No konservatīvisma viedokļa, valsts uzdevums ir nevis visu kontrolēt, bet nodrošināt sistēmu, kas vērsta uz attīstību.

– Ja sakāt, ka, lai nonāktu līdz partijai, jānoskaidro vērtības, vai tas nozīmē, ka Populares Latvija ir pamats partijas būvēšanai? Parasti jau šādas biedrības, institūti ir partiju priekšvēstneši, kaut pieminēt nesenās Jauno demokrātu kustība, PLL, SCP, Meierovica biedrība utt.
– Tās biedrības darbojās diezgan īsu laiku, tām bija vairāk vai mazāk redzami politiskie mērķi vai uzstādījumi. Fons šobrīd Latvijā nav labvēlīgs konservatīvu ideju nonākšanai politikā.

– Kāpēc?
– Ir zināms apjukums politikā, un biedrības uzdevums nav pa galvu, pa kaklu mēģināt spraukties iekšā politikā, bet analizēt svarīgās tēmas, paust konservatīvu redzējumu par tām, vērtēt cilvēku atsaucību, piekrišanu pozīcijai.

Viens veids, kā veidot partiju, ir kā Zatleram, sakopot daudz cilvēku ar pāris revolucionāriem lozungiem – pamatā tas bija iesaukums bez ideoloģijas. Arī TP, Jaunais laiks bija partijas ar daudzskaitlīgiem cilvēku iesaukumiem, tām bija kaut kāda ideoloģija, bet tas nenozīmē, ka visi tie tūkstoši cilvēku tai arī sekoja.

– Vairāk uzrunāja līderi Šķēle, Einars Repše?
– Jā. Bet Šķēle ir absolūti konservatīva politiķa iemiesojums. Repše, nezinu, varbūt revolucionārs, visa vecā noliedzējs. Šobrīd, manuprāt, saprātīgs ceļš līdz reālai politikai ir ideju atjaunošana, testēšana, un tad var iet tālāk.

– Kas tad būs testētāji? Pats, Māris Riekstiņš, kuru tomēr amata fraka ierobežo, eksperti?
– Ir cilvēki, kurus esmu uzrunājis, kuri ir gatavi paust viedokļus no konservatīvām pozīcijām. Tie būs gan biedrības dibinātāji, gan cilvēki, kas ekspertu līmenī diskutē par konservatīvu domāšanu ekonomikā, valsts pārvaldē, par morālām kategorijām, citām jomām. Ir arī cilvēki, kas līdz šim politikā nav bijuši, bet gatavi iesaistīties prāta vētrās. Mani interesē, ko domā jauni cilvēki. Ir zināms stereotips, ka jaunatne ir kreisa – varbūt tā tomēr nav?

– Kas finansēs institūtu?
– Populares Latvija pašlaik vairāk ir viedokļu platforma, pašlaik varam iztikt bez sponsoru no ārpuses piesaistes, kas arī ir pareizi. Kad tuvojies varai, sponsori sarodas. Bet šobrīd ideoloģijas platformas līmenī sponsoru nozīme nav izšķiroša. Protams, finansiāls atbalsts būs vajadzīgs. Svarīgi ir atrast tos cilvēkus Latvijas biznesā, kas tomēr saskata to, ka esošā politika nav viņiem labvēlīga.

Atkal būšu nepopulārs, bet uzskatu, ka veidā, kādā tiek realizēts nulles deklarācijas projekts, pret kuru neiestājos pēc būtības, tiek kārtējo reizi kultivēta cīņa pret turīgiem cilvēkiem, turpinot savulaik JL veiksmīgi iebaroto viedokli, ka turīgumu cilvēki nopelnījuši nevis ar savu darbu, zināšanām, bet kaut ko nozogot, nolobējot.

– Kur ir problēma? Deklarācijas iesniedzējus jau uzreiz nesodīs par to, ka viņiem daudz naudas!
– Kā tiks pasargāti dati? Godīgi būtu valstij parādīt, kā dati tiks pasargāti, turklāt lielāka jēga būtu, ja deklarācijas sniegtu visi. Un to vajadzētu darīt tā, kā tas notiek pasaulē: VID tev atsūta deklarāciju un ar tās rīcībā esošajiem datiem, kuriem vai nu var piekrist, vai, ja neatbilst patiesībai, jāpalabo! Latvijā VID to nav ieviesis pat attiecībā uz amatpersonām! Veids, kādā likums tika ar skaļiem aplausiem Saeimā pieņemts, ir populistisks un maz atbildīs deklarētajam mērķim. Tie, kas nekad nav neko deklarējuši, kas ēnu ekonomikā darbojušies ar skaidru naudu, nedeklarēsies un darbosies kā līdz šim, un viņiem neviens klāt netiks! Nedeklarējot visus, situāciju nevar kontrolēt. Šī izlases kontrole tiks vērsta pret godīgajiem.

– Kā konservatīvi raugāties uz nacionālajiem jautājumiem?
– Partijai, kas sevi sauks par konservatīvu, nāksies piedāvāt mūsdienīgu nacionālisma koncepciju. Konservatīva politika vienmēr ir arī nacionāla, ārpolitikā tas nozīmē primāri likt nacionālo valsti un pēc tam starptautiskās organizācijas atšķirībā no liberāļiem. Tajā pašā laikā konservatīvisms ir pret etnisku šķirošanu, sarīdīšanu, rasismu. Mūsdienīga nacionālisma koncepcija būtu jābūvē uz patriotisma, pašcieņas, kā sastāvā ir arī valoda, kas tagad tiek izvilkta atsevišķi. Spēle, kas notiek ar parakstu vākšanām un kas dod punktus Lindermanam, Osipovam un Nacionālajai apvienībai, nav konservatīva nacionālā politika, drīzāk reakcionāra, agresīva, karojoša un nemūsdienīga.

– Šajā nišā teorētiski centās spēlēt Ainārs Šlesers, cenšas spraukties ZRP, cits jautājums, ka viņiem neiet ar realizāciju.
– Par labu Latviju konservatīvā pozīcija, kas atbilst mūsdienu nacionālismam, ir tomēr par pilsonības piešķiršanu bez administratīvām barjerām Latvijā dzimušiem bērniem un viņu audzināšanai par patriotiem neatkarīgi no tā, kas ir viņu vecāki. Šo ideju Zatlers ir vārds vārdā norakstījis no PLL programmas! Tā ir pragmatiska pozīcija, kas negrauj ne latviešu nācijas pašapziņu, nedz traucē patriotismam, ko jāprot ieaudzināt arī krieviem – viņiem jāmīl Latvija tāpat kā latviešiem. Tā nav primitīva nacionālā politika, kad tikai sodīsim par pārkāpumiem! Nevajag latviskot piespiedu kārtā.

– «Mēs mīlam šo valsti»?
– Jā, mēs mīlam! Lai kas viņu pārvaldītu! Bet no patriotisma Latvijas ekonomiskās izdzīvošanas viedokļa, valdībai nav nekāda piedāvājuma, kā saglabāt pamatresursus – Latvijas nāciju. Tieši latvieši vairāk brauc prom! Valstī, tāpat kā biznesā, – ja nav cilvēku, kas strādā, ja nav pietiekama kopuma, kas te dzīvo, tu nespēj uzturēt valsti, un tad sākas dzīvošana uz kredīta, pabalstiem.

– Nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc nepilniem trīs gadiem – būs jauna konservatīva partija?
– Skatīsimies, kāds būs fons. Lai veiksmīgi startētu, ar labu cilvēku sastāvu, kas ir ideoloģiski vienoti, kuru idejām ir atbalsts zināmā sabiedrības daļā, ir jābūt kaut kādām nobīdēm esošajā fonā. Lai arī pa kaktiem kādi paburkšķ, kopējais noskaņojums ir, ka Dombrovskis ir labs, ka viņam nav alternatīvas, neatkarīgi no tā, ka cilvēki, neticot pasakām par ekonomikas pieaugumu, aizbrauc no Latvijas. Tie, kas saņem naudu no budžeta, ir daudzmaz apmierināti, uzņēmēji – inerti, viņiem galvenais, lai tikai viņus netraucē. Publiskajā telpā nav pietiekami kritiskas attieksmes pret valdību.

– Ko teiksiet tiem, kas gribēs jūs uzreiz norakstīt kā kārtējo Šķēles projektu?
– Cilvēkiem vajag klišejas. Šķēle šo pasākumu nefinansē un nekādi nepiedalās arī diskusijās, domāju, ka viņš to dara apzināti un ka viņš no politikas ir aizgājis.

Autors: Baiba LULLE
Datums: 04.01.2012
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

This entry was posted in Intervijas. Bookmark the permalink.

Comments are closed.