Par mani

Esmu kurzemnieks. No 1967.gada 3.septembra, kad piedzimu, manas mājas joprojām ir Kuldīga. Skolas gaitas uzsāku vēsturiskajā Baltijas skolotāju semināra ēkā, kas būvēta 19. gadsimta otrajā pusē un kurā 70-to gadu sākumā atradās Kuldīgas pamatskola. Pēc trešās klases visi Kuldīgas pamatskolnieki devās uz lielākām skolām, un es – uz Kuldīgas 1. vidusskolu, kas tagad ir V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija.  Jau skolas 10. klasē man bija skaidrs – gribu būt arhitekts.

Uzreiz pēc skolas pabeigšanas 1985. gadā, iestājos RTU toreizējā Celtniecības un arhitektūras fakultātē. Tā paša gada nogalē kopā ar saviem kursa biedriem nokļuvu Padomju armijā, un tikai pēc diviem dienesta gadiem Uļjanovskā (Simbirskā), atgriezos Latvijā, lai turpinātu studijas.

Jau studiju gados, paralēli arhitektūrai, mani interesēja pilsētplānošana un reģionu attīstība.  Līdz ar to, pēc studijām, 1992. gadā atgriežoties Kuldīgā, un, kļūstot par rajona galveno arhitektu, pavisam drīz sapratu, ka pilsētas plānošana un rajona attīstības jautājumi man ir tikpat svarīgi, kā arhitektūras “ administrēšana”. Rezultātā jau 1993. gada pavasarī nokļuvu Nykkoping pilsētā Zviedrijā, kur stažējos vietējā Plānošanas un būvniecības valdē. Un 1994. gada sākumā, pateicoties Austrālijas latviešu atbalstam un īpaši, Arņa un Māras Siksnu ģimenei, sešus mēnešus studēju pilsētas un reģionu plānošanu Brisbanē, The University of Queensland.

Iegūtās zināšanas un pieredze man ļāva sekmīgi vadīt Kuldīgas rajona attīstības nodaļu četrus gadus. Toreiz tika ielikti pamati daudzām lietām, kuru faktiskā realizācija sākās pēc 2000. gada, tai skaitā Kuldīgas novada izveidošanai. Manā vadībā tika izstrādāts pirmais rajona plānojums, kopā ar VARAM un Dānijas Vides ministriju tika sagatavoti apjomīgi metodiskie materiāli rajonu plānošanai, Latvijā, tika vadīti nozīmīgi “Skrundas lokatora naudas” finansētie projekti – rajona autoceļu rekonstrukcija, skolu rekonstrukcija, rajona skolu datorizācija, kā arī pārtrauktās Kuldīgas rajona slimnīcas būvniecības atjaunošana.

Paralēli darbam rajona padomē, 1997. gadā tiku ievēlēts par Kuldīgas Domes deputātu un vadīju Attīstības komisiju. Pateicoties Latvijas Pilsētu savienības atbalstam, 1997. gadā izglītojos Taivānas Zemes reformu institūtā.

1998. gadā kļuvu par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktoru. Šajā laikā izglītojos Pasaules Bankas Ekonomikas attīstības institūta rīkotajos Lauku attīstības kursos. Jau toreiz man bija pilnīga un skaidra pārliecība, ka reģionus Latvijā var attīstīt tikai vienā veidā – no centra atdodot reģioniem un pašvaldībām varu un naudas resursus, un vienlaicīgi uzliekot pilnu atbildību par attīstību un publiskajiem pakalpojumiem saviem iedzīvotājiem.

Ar šādu pārliecību es, līdz 2001. gada pavasarim dzīvodams Rīgā, strādāju visos amatos, kurus man nācās ieņemt – biju Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta vadītājs, parlamentārais sekretārs Ekonomikas un Finanšu ministrijās, Ministru prezidenta A.Šķēles biroja vadītājs, neilgu laiku pildīju Saeimas deputāta pienākumus 7. Saeimā. Un visā šajā laikā redzēju, ka neviena no centrālās varas iestādēm, kas atrodas Rīgā, nevēlas dot ne varu, ne naudu reģioniem un pašvaldībām.

2001. gada martā atgriezos strādāt Kuldīgā, jo kuldīdznieki ar pārliecinošu atbalstu mani ievēlēja par pilsētas mēru. Sešos darba gados kopā ar daudziem domubiedriem un aktīvākajiem kuldīdzniekiem mums izdevās izraut pilsētu no bezcerības gaisotnes un iedot jaunas cerības un iespējas pilsētas attīstībai. Liela daļa toreiz izloloto un uzsākto projektu tiek realizēti tieši tagad. Un liela daļa projektu un pasākumu jau kļuvuši par kuldīdznieku ikdienas sastāvdaļu. Pie tiem tā pierasts, ka liekas, ka tā ir bijis vienmēr.

2007. gada beigās, Tautas partija mani aicināja reģionālās attīstības un pašvaldības ministra amatā. Toreiz daudzi uzdeva jautājumu – vai tiešām esi gatavs iet strādāt valdībā, kas darbu vēl turpinās labi ja pāris mēnešus? Es atbildēju, ka, zinot mērķi, arī divos mēnešos var daudz izdarīt, un ministru politiskais liktenis ir tāds, ka ir jābūt gatavam aiziet jebkurā brīdī, un pat visnegaidītākajā aiziešanas brīdī ir jābūt padarīta darba sajūtai. Divi mēneši izvērtās par vairāk kā diviem gadiem saspringta darba trīs valdībās līdz 2010.gada martam.

Pateicoties kurzemnieku atbalstam,  no politiskās apvienības “Par labu Latviju” vēlēšanu saraksta esmu ievēlēts par 10. Saeimas  deputātu.  Esmu apvienības Saeimas frakcijas vadītājs un darbojos divās Saeimas komisijās – Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā un Publisko izdevumu un revīzijas komisijā.

Comments are closed.